Vai katram aktīvam bērnam var piedēvēt UDS? Ne vienmēr, tomēr savā veidā jaunā laikmeta bērni atšķiras. Ir divi līdzīgi traucējumi, proti, UDS (Uzmanības deficīta sindroms) un UDHS (Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms). Pārsvarā šos sindromus atšķir pēc tā, cik liela ir hiperaktivitātes pakāpe. Agrāk šādi simptomi nebija tik plaši izplatīti, tādēļ nereti tos dēvē par jaunā laikmeta bērnu īpatnībām. Pie tām galvenokārt vainojams stresa pilns dzīvesveids, nesabalansēta pārtika un vecāku „nevaļa” audzināt bērnu.

Kas ir UDS?

Kuldīgas pilsētas Speciālās pirmsskolas izglītības iestādes (SPII) „Bitīte” vadītāja Līga Megne skaidro, ka vienkāršotā valodā UDS ir izmaiņas smadzeņu struktūrā. Bioķīmiskie procesi nenotiek tā, kā tiem vajadzētu funkcionēt. Pirmkārt UDS ir uzmanības nenoturība. Bērns iesākto nepadara līdz galam, un viņam ir grūti mobilizēties konkrētam darbam. UDS nereti nav viens pats. Tas izpaužas ar hiperaktivitāti vai ar hipoaktivitāti. Hipoaktivitāte nozīmē, ka „domas skrien darbiem pa priekšu”. Savukārt hiperaktivitāte izpaužas kā trauksmes stāvoklis. Bērns lec, skrien. Traucēta ir ne tikai uzmanība, bet arī koncentrēšanās spēja, informācijas uzņemšana, atmiņa un uztvere. SPII „Bitīte” logopēde Inta Laķe skaidro, ka UDS ir bērna kustīgums, nemiers, kas pārsniedz normu.

Kas nosaka diagnozi UDS?

Diagnozi UDS nosaka tikai mediķi. Līga Megne skaidro, ka vecāki bieži saka, ka „mans bērns ir hiperaktīvs”. UDS diagnozi paši vecāki nevar noteikt, bet vecākiem ir jāsaskata „iedīgļi” savā bērnā. Tā ir kompleksa izpēte, kurā iesaistās psihologi, pediatri, psihiatri, psihoneirologi, nereti arī skolotāji. Šie speciālisti kopā izpēta, vai ir diagnoze vai nav. Šī diagnoze nevar tikt uzstādīta virspusēji, jo tā ir nopietna lieta, kura tā arī jāuztver.

No kā rodas UDS?

Joprojām nav zināms, kas ir UDS traucējumu pamatā, bet noteikti ir zināms, ka iemesls ir smadzeņu ķīmisko procesu traucējumi. SPII „Bitīte” logopēde Inta Laķe skaidro, ka viens iemesls, no kā var rasties UDS, ir tas, ka bērns no vecākiem neizjūt uzmanību. Ar hiperaktivitāti bērns cenšas piesaistīt vecāku uzmanību. Savukārt SPII „Bitīte” vadītāja domā, ka UDS ir ģenētiski iedzimts, piebilstot, ka tās ir personīgās domas, bet šādi apgalvojumi ir lasīti arī dažādos literatūras avotos. Bieži vecāki saka, ka bērns jau mammas vēderā bijis ļoti kustīgs un spārdījies, piedzimstot mazulis ir raudulīgs, maz guļ. UDS bērniem ir raksturīgs bezmiegs. Parasti zīdainīši ēd un guļ, bet ir arī tādi, kuri guļ maz. Šie bērni ir prasīgi, kaprīzi. Vecāki bieži saka, ka nevar atšķirt vai tie ir niķi vai UDS. Šie bērni bieži nedzird, ko viņiem saka vai aizrāda, protestē pret kaut ko, bet tas nav apzināti. Jeļena Zīverte skaidro, ka šie bērni neizprot instrukcijas, tādēļ bieži ir nesaprasti, bet tas tiešām nav apzināti, un šiem mazuļiem ir nepieciešama īpaša pieeja.

Kas raksturīgs UDS?

SPII „Bitīte” logopēde Inta Laķe skaidro, ka UDS bērni pārsvarā nespēj mierīgi nosēdēt pat dažas minūtes un visu laiku ir uzbudinātā stāvoklī. UDS bērni nepārtraukti kāpj, rāpjas, viņiem viss interesē un šādi viņi sev reizēm nodara pāri. Izpaužas agresivitāte, šos bērnus viss kaitina, viņi neievēro sociālās uzvedības normas, jo viņi nevar izpildīt pieņemtos noteikumus un norādījumus. Pieaugušajiem šie bērni ir nemitīgi jāuzmana, lai nenotiek kāda nelaime. Bērni izprovocē ne tikai vecākus, bet arī skolotājus. Šie bērni jūtas gandarīti brīdī, kad skolotājs viņus ir apsaucis, jo ir saņēmuši uzmanību. UDS ne vienmēr izpaužas ar hiperaktivitāti. UDS bez hiperaktivitātes nepiemīt fiziskā aktivitāte, bet bērns tāpat nespēj koncentrēties.

SPII „Bitīte” speciālā skolotāja Jeļena Zīverte raksturo, ka vārds „sindroms” nozīmē simptomu sakopojumu. Bērni ar UDS pieļauj neuzmanības kļūdas, nepievērš uzmanību detaļām, ar grūtībām notur uzmanību, pildot uzdevumus, bērni nespēj izsekot instrukcijām, nedzird, kad tiek uzrunāti, nepabeidz iesākto, izvairās vai nelabprāt iesaistās dažādos darbos, bieži pazaudē savas mantas vai rotaļlietas, ārējie stimulatori, sākot ar gaismu un beidzot ar trokšņiem, var ātri novērst viņu uzmanību. Šie bērni bieži atbild, pirms vēl jautājums izskanējis, bērni ir aizmāršīgi, ir grūtības sagaidīt savu rindu vai kārtu, ģērbjoties vai ejot kaut kur, bērns cenšas būt pirmais. Viņi bieži pārtrauc citus. Pēdējo simptomu ļoti viegli var novērot grupā vai klasē.

Vai palīdz medikamenti?

Ir jādod tādi medikamenti, kas satur vielas, kuru organismā trūkst, un veicina smadzeņu darbību. Smagos gadījumos ārsts izrakstīs speciālus medikamentus. Bet, ja vecāki jūt, ka bērns ir uzbudināts, par sliktu nenāks Omega 3, Omega 6 taukskābes, kas nepieciešamas šūnām, magnijs, cinks, kas pārnes signālus starp nervu šūnām. Arī šie medikamenti jālieto, konsultējoties ar ārstu.

Kā var cīnīties ar UDS? Kas vecākiem jāņem vērā?

SPII„Bitīte” speciālā skolotāja Jeļena Zīverte skaidro, ka bērniem ar UDS ir nepieciešama atsevišķa pieeja gan pedagoģiski, gan ar medikamentu palīdzību. Vecākiem ir jābūt izglītotiem. Līdz ar bērnu aug arī vecāki. Pirmsskolas vecuma bērniem no 3-7 gadu vecumam šos simptomus jau var sākt labot.

Bērniem jādod sabalansēta, veselīga pārtika. Bez E konservantiem. Jāēd ekoloģiski tīri produkti.

Zinātnieki vēl nav pierādījuši, bet literatūrā parādās informācija, ka arī televizors un datori varētu radīt un ietekmēt UDS. Vecākiem noteikti vajadzētu ierobežot TV un datorspēles. Bērni ir maz fiziski noslogoti. Vecāki ar bērnu maz spēlē bumbu, iet pārgājienos vai nodarbojas ar citām sporta aktivitātēm. Vēlreiz uzsveru, ka šiem bērniem ir nepieciešama īpaša pieeja. Nevar likt pildīt trīs vienādus uzdevumus matemātikā, ja bērnam ir apnicis jau pirmais. Vecāki pazīst savu bērnu, tādēļ ir jāreaģē, kad savlaicīgi meklēt speciālistu palīdzību.

Ir jāmaina attieksme. Bērns nav slikts tāpēc, ka viņš ir kustīgs un nespēj noturēt uzmanību. Jeļena Zīverte piezīmē, ka vecāki šos bērnus bieži rāj, un tie ir „neērti” bērni sabiedrībai, jo prasa papildus darbu. Līga Megne piezīmē, ka sabiedrībā UDS mazulis parādās kā neaudzināts bērns. Tāds diemžēl ir uzskats.

Jolanta Derkevica-Pilskunga