Personīgi man katrs brauciens uz Itāliju ir kā kārtējais apliecinājums tam, cik patiesi es mīlu šo skaisto, pasakaino un mīlestības piesātināto valsti... Lai kurā Itālijas pusē es būtu – pirms atgriešanās Latvijā, es vienmēr skumstu. No Itālijas ir ļoti grūti braukt prom, jo katru reizi mana sirds tai vietai pieķeras un iemīlas tajā kā no jauna.

Šoreiz vieta, uz kuru devāmies 12 cilvēku sastāvā (+ mazais meitēns vārda Grieta) ir Livigno jeb latviskojot – Livinjo. Par tādu īstu Itāliju šo pierobežas vietu kalnu ielejā nenosauksi, un tomēr priekš manis tā nešaubīgi IR Itālija... ar visu kas tai piedien – itāļu valodu, itāļu brendiem, itāļu cilvēkiem, itāļu picu, itāļu laipnību u.tml.

Šarmantā pilsētiņa

Livinjo ir maziņa pilsētiņa Itālijas Alpos, tikai 2160 km attālumā no Rīgas. Līdz pat 60–to gadu beigām Livinjo ārpasaulei bija praktiski neaizsniedzama, jo tajā varēja nokļūt tikai pa kalnu takām, taču nu jau kādus 40 gadus tur var nokļūt arī ar transportu, kur no Šveices teritorijas cauri kalnu grēdai izurbts un 1968.gadā uzbūvēts šaurs, vairāk kā 3 km garš, vienvirziena tunelis Munt la Schera (abos virzienos maksā 25 eiro). Ja braucat uz Livinjo noteikti uzziniet par laikiem, no cikiem līdz cikiem, uz kuru pusi iet transporta plūsma, jo citādi var nākties gaidīt rindā 3 stundas. Tunelis darbojas latviešiem neierastā režīmā, bet tas šai vietai tīri labi piestāv. Lai tur nokļūtu ziemā - citu ceļu nav.

Livinjo ir viens no visaugstākajiem kalnu slēpošanas kūrortiem Eiropā, tas atrodas 1800 m virs jūras līmeņa. Kalnu ieleja ir 12 km gara un stiepjas Dienvidrietumu – Ziemeļaustrumu virzienā, līdz ar to saule tajā spīd visas dienas garumā. Apmaldīties šajā pilsētiņā vienkārši nav iespējams, jo tur ir tikai 3 galvenās ielas – 2 pa centra pusi un viena pa upes otru pusi. Upe, saprotams, ziemas mēnešos ir aizsalusi un tur ir ierīkota distanču slēpošanas trase. Pilsētiņā dzīvo ap 5500 cilvēku. Itāļus kā tādus īpaši nevarēja sajust, ja neskaita apkalpojošo sfēru, jo Livinjo dzīve principā sastāv tikai no priecīgiem un laimīgiem tūristiem, kas nedēļas garumā atbraukuši baudīt ziemas priekus un ne par ko citu nedomā. To, ka te neviens ne par ko neuztraucas varēja saskatīt ļoti skaidri. Atrašanās Livinjo ir kā sava veida sanatorija, kurā no sestdienas līdz sestdienai ir nopirkta biļete, un ātrāk nekur prom neaizspruksi, tāpēc cilvēki izmanto šo nedēļu pilnīgai atpūtai.

Arhitektūra Livinjo ir fantastiska. Autentiska un šarmanta. Mājiņas nebeidz pārsteigt. It kā visas ar kaut ko līdzīgas un tai pat laikā atšķirīgas. Dažas mājiņas, sagūlušas zem metru biezajām sniega cepurēm, likās tūlīt sabruks. Simtiem gadu vecās mājiņas nebojāja kūrorta kopējo ainavu un nebūt neatgādināja graustus vai nevīžību, drīzāk gan otrādi – tās izskatījās patiesas savā būtībā un visu laiku aicināja spiest foto kameras klikšķi, lai taisītu vienu kadru pēc otra. Naktī jo īpaši... tik skaistiiiiiiii...... Virs galvām pastaigājas lielas zvaigznes, un tikai ieskatoties un pierodot tu zini, ka tie ir traktori, kas gatavo trasi rītdienai, lai jau ar pirmajiem saules stariem mēs visi varētu ķert kaifu turpat 2000 metru augstumā virs mūsu galvām.

Mana personīgā slēpošanas bilance

Apraksts par Livinjo no praktiskās puses ir noderīgs un jauks, bet neaizmirsīsim pašu galveno iemeslu kāpēc uz šo vietu visi brauc. Nu, protams, tā ir slēpošana un citu līdzvērtīgu ziemas prieku baudīšana. Īsti nezinu, vai man vajadzētu kaunēties par savu slēpošanas bilanci vai „nogrūst” visu uz laika apstākļiem, varbūt vispār labāk klusēt, bet ja reiz iesāku rakstīt, tad jau jāpabeidz.... un savā atklātībā atļaušos būt tieši tik godīga, cik mana iedzimtā tikumība to atļauj.

Sākšu ar to, ka man kalni ļoti patika, bet tie mani nepakļāva sev, kā to mēdz izdarīt ar citiem cilvēkiem, un par atkarīgo slēpotāju arī noteikti nekļuvu. Kalni fantastiski. Visapkārt balts, žilbinošs sniegs, acu augstumā pastaigājas mākonīši, sniegs smaržo pēc tīrības un ir sirreālas sajūtas... Varētu sēdēt, ēst grillētu cāli, fotografēt citus cilvēkus un sauļoties kalna galā veselu mūžību, bet lai katru dienu mestos lejā no sarkanajām un melnajām trasēm, diez vai... Kaut arī neliekuļošu, teikdama, ka man patīk slēpot. Slēpotāja no manis, teikšu atklāti, sanāca diezgan amizanta.

Manā kontā iekrīt vesela viena pus diena slēpošanas no visas nedēļas! Bingo! Mērķis sasniegts. Ja godīgi – nemaz nesatraucos, ka vairs nesanāca paslēpot. Patiesībā arī ceturtajā dienā biju uzkāpusi uz kalna, ekipējusies lielajam nolaidienam, bet stāvot kalna galā mani tas ceturtdienas vējš tik spēcīgi stumdīja uz visām pusēm, ka nolēmu ņemt slēpes rokā un doties atpakaļ pacēlāja virzienā. Vismaz kaut kas savādāks kā pārējiem. Cik daudzi no Jums ar pacēlāju ir braukuši lējā? Gan jau maz...

Runā, ka Livinjo lielākoties ir saulains laiks. Un es tam ticu, kaut arī nevaru to apliecināt ar savu parakstu, jo mūsu nedēļā saulainas bija tikai 3 dienas. Viena bija svētdiena, kad mēs neslēpojām, otra bija pirmdiena, kad es nolēmu mācīties slēpot un trešā bija piektdiena, kad es darīju citas – svarīgākas lietas. Kad iebraucām Livinjo es tieši nodomāju, ka gribētos, lai jau kust sākušais sniegs atkal papildinātos un kļūtu balts. Tik ļoti gribējās puteni..., Džins no pudeles laikam ļoti skaidri lasa manas vēlmes, tāpēc daudz nedomājot deva man to, ko vēlējos... sniegu!

Līdz šim biju slēpojusi tikai „garajās” Latvijas trasēs - Lemberga hūtē un Jēkaba gravā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka uzbraucot 2570 m augstumā mana elpa aizrāvās... tikai īsti nesapratu no kā, no sajūsmas, skaistuma vai bailēm. :) Stāvot kalna galā nebeidzu slavināt visus svētos, ka Jēkaba gravā nedēļu pirms brauciena uz Alpiem instruktors Inguss mani apmācīja vizināties no kalniņa lejup vismaz teorētiski... Tā nu krizdama, klupdama tuntuļoju no kalna lejup! Ar otro piegājienu sanāca labāk, bet ar trešo sāku jau izskatīties pēc kalnu slēpotājas... Nu vismaz man pašai tā liekas un cīņu biedrs vārdā Rihards man nebeidz apgalvot, ka es jau slēpoju tīri labi. Viņam es neticu, jo zinu, ka viņš mani tikai mierina, toties ticu sev...

Komandas biedru traumas un mājiņas, kas pārvēršas par lazaretēm

Šis nu laikam ir sāpīgākais jautājums. Pirmās traumas uz kalna jau pirmajā un otrajā dienā nav nekas liels - vienam čalim celis nedaudz traumējās un kādai trakulīgai meičiņai mistiskā kārtā zābakā top zils pirksts. Viss vakars paiet ārstējoties un ir skaidrs, ka rīt viņi nebūs slēpotāji. Ziniet, sāku domāt, ka labāk katram pa kādai niecīgai traumai, nevis tas, kas sekoja pēc tam...
Pavisam nemanot visi viens pēc otra sākam slimot. Livinjo izplatās īpašā Alpu gripa, kura sev pakļauj gandrīz visus slēpot gribētājus no Latvijas. Traks klepus, temperatūra, kakla sāpes un bezspēks virmo apkārt nudien kā lazaretē. Livinjo aptiekā nekādi homeopātiskie preperāti vairs nav dabūjami, jo kā izrādās ne mēs vienīgie slimojam. Slimo visi. Katrs rīts sākas ar vispārējo pārbaudi – kā katrs jūtas un kurš ir „nolicies” šodien? Nemaz nav smieklīgi, jo atbraukt tādu gabalu, lai gulētu gultā ir vairāk nekā nožēlojami, bet izskatās, ka dažām labam no mums šis brauciens tieši to arī ir maksājis – ceļu uz lazareti!
Pretī slimībām es turos daudz labāk, nekā uz kalna lielā vēja laikā un nesaslimstu. Koraļļu ūdens, ko lietoju nu jau pus gadu ir kā eksāmena tests. Tas patiešām ir stiprinājis manu imunitāti un paveicis daudzus citus labus darbus manam organismam... (oi, bet ne jau par to ir šis stāsts. Tā bija slāpētā reklāma. Ha...)

Leiputrija Nekurienē

Par cik Livinjo atrodas Tax Free zonā, tad tādas preces kā alkohols, cigaretes, benzīns, siers ir prātam neaptveramas. Stāvu veikalā pie plauktiem, kas lūzt no lētā alkohola, un nu nekādi nevaru saprast, kā tas nākas, ka tas alkohols neko nemaksā.

Neliels ieskats cenās

Jack Daniel’s (1 litrs) - 12 eiro
Campari - 6,6 eiro
Captain Morgan Spiced Gold - 5,3 eiro
Gentleman Jack -16 eiro
Benzīns 95E - 0,75 eiro
Dīzelis - 0,618 eiro
Taxis – 2 eiro personai (minimums 4 cilvēki)
Autobuss pa Livinjo par velti
Suvenīri (atslēgu piekariņi) raksturīgi Livinjo – līdz 3 eiro.

Centrā ilgi meklēju suvenīru bodīti, un kad jau biju nodomājusi, ka viņiem tādu raksturīgu suvenīru veikaliņu nemaz nav, beidzot to atradu. Vai ziniet, kādi suvenīri raksturo Alpu ieleju šarmantajā Livinjo? Smalki kvalitatīvi darinājumi no koka. Domāju, no egles... viņu koka darinājumi savā smalkumā atgādina plānu vafeli, kas liekas tūlīt sadrups, bet nē... Vēl viņiem ir visādas pūkainas mantiņas – bebri, lapsas, susuri un tml. Arī atslēgu piekariņi ir oriģināli.

Izklaide te ir visai nosacīta. Te ir divi klubi Miky’s pub un Cocodi, kurā satiekas visi kūrorta viesi un vienojas kopīgā dziesmā un dejā. Miky’s pub ir draudzīgs ikvienam garāmgājējam, ieeja neko nemaksā, jāsamaksā tikai 50 centi par virsdrēbju nodošanu, un dejo pēc sirds patikas. Alkohols – par vienu tūri maksā, otru uzsauc pabs... Šeit man patika ĻOTI! Tam ir savs stāsts, bet tas lai paliek manā sirdī.
Cocodi ir striptīza klubs, ar simpātiskām striptīza dejotājām un ieeju 10 eiriņu vērtībā (dzēriens par brīvu). Jā.... publika te ir iekāres mudināti, nedaudz uzbudināti vīrieši. Bet tas jau tikai loģiski, jo meiteņu dejas uz bāra letes ir pārāk atkailinātas. Es maz ko redzēju, jo pati dejoju (nepakautrēšos atgādināt, ka ne jau uz bāra letes), bet dzirdot vīriešu ovācijas, sapratu, ka viņiem ļoti patīk tas, ko viņi redz. Cocodi bija sajūta, ka visapkārt čum un mudž no vīriešiem..., kas sievietē saskata tikai viņas miesu, bet skaisto dvēselīti palaiž garām kā pārpildītu tramvaju...

Un vēl... lai kur tu ietu, visur satiec latviešus. Latvieši ir iecienījuši Livinjo.
No rīta tieši latviešu valoda skan pirmā uz kalna, jo tieši latvieši ir tie, kas no rīta līdz ar pirmo pacēlāju iedarbināšanu brauc baudīt naktī nogrēderēto sniegu. Kāds no satiktajiem latviešiem pasmejas, ka latvietis skrien uz kalnu pirmais aiz bailēm, ka tik kalns no viņa neaizbēgtu... Interesanti mēs esam – latvieši! Neprotam mierīgi gulēt un baudīt miegu. Tā vietā ceļamies un skrienam... bet kur?