Šajā mīlas stāstā ir viss, par ko sapņo katra meitene – mīlestība no pirmā acu skatiena, daudz ziedu, eņģeļa čuksti nakts vidū, kāzas ar baltu kleitu, draudzība, uzticība un sapņi par kopīgu dzīvi līdz mūža galam...

Inga (23) un Renārs (27) Bērziņi.

Viņu pirmā satikšanās bija īpaša. Ļoti īpaša. Kaut vai ar to vien, ka tā ilga divus gadus. Un vēl īpašāka ar to, ka tā nebija satikšanās burtiskā nozīmē, bet gan mirklis mūžības, kas saucas Saskatīšanās.

Renārs kopā ar draugu vizinājās pa pilsētu un pie vietējā pulcēšanās stūrīša ieraudzīja bariņu ar meitenēm. Ar savu skatienu un smaidu Inga nobūra Renāru vienā sekundē, un tajā brīdī Renārs draugam teica: „Ar šo smuko meiteni es gribu pavadīt visu savu dzīvi!!!” Līdz brīdim, kamēr Renārs sāka rīkoties pagāja 2 gadi, kas Ingai bija cerības, ilgas, nepiepildītas vēlmes, tirpiņas vēderā un sārti vaigi ik reizi ieraugot šo iekārojamo puisi...

„Lai saprastu, ka viņa ir mana īstā un vienīgā pagāja 10 minūtes, bet, lai šīs desmit minūtes pienāktu, nodzīvojām kopā piecus gadus” saka Renārs.

Vai Jums tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?

Inga:  No manas puses tā bija mīlestība no pirmā skatiena, kuru vēl tā uzreiz neapjautu, Vienkārši domāju, ka viņš būs man nepiepildītais sapnis... To, ka mīlu Renāru sapratu vēl neesot ar viņu kopā. Tas bija ierakstīts zvaigznēs.

Renārs:  Jā, tajā brīdī es viņā iemīlējos, jo starp visām draudzenītēm viņa izspīdēja kā maziņš eņģelītis, kas nobūra mani uz mūžu.

Pastāsti par kādu pārsteigumu Jūsu attiecībās?

Inga: Vislielākais pārsteigums man bija negaidītais bildinājums. Renārs nenocietās līdz plānotajai bildināšanas dienai un bildināja mani vienu vakaru tieši pirms gulētiešanas. Mēs pārrunājām, kas noticis pa dienu un tad viņš kādas 2 minūtes klusēja, es jau domāju, ka viņš iemidzis, kad izdzirdēju jautājumu „Vai būsi mana sieviņa?” Komiska bija mana pirmā reakcija „Ko tu te muldi? Nopietni?”, pēc kā sekoja lielais JĀ... un abu asaras!!! Gredzentiņu dabūju vēlāk – tas bija paslēpies zem cepuma uz tējas tasītes, kuru es tik ļoti tajā vakarā pretojos ēst.

Vēl viens pārsteigums bija, kad Renārs, jau būdams mans līgavainis, ar krustdēlu lidoja uz Kipru. Es viņus pavadīju uz lidostu un, palikusi viena, sajutos ļoti skumji, tāpēc aizsūtīju Renāram sms ar tekstu: „Tu būsi mans parādnieks, ka atstāji mani vienu!” Bet neko darīt, kaut arī esmu palikusi viena, jābrauc uz mājām. Kad ierados mājās pie mājas durvīm ieraudzīju baltas rožu ziedlapiņas. Nodomājusi „Kurš te mētā puķes” ar kāju tās paspēru nost no durvju priekšas... Liels bija mans pārsteigums kad atvēru durvis – līdz pat istabai viss bija nobērts ar tām pašām ziedlapiņām un istabas vidū mani sagaidīja liels, pūkains lācis ar vēstulīti ķepās un tam apkārt skaisti vāzēs izkārtotas 100 baltas rozes. Mmmm... no laimes man asaras bira kā pupas un pie sevis nodomāju „Nja, parādu viņš jau ir atdevis :)”.

Renārs: Laikam jau jāpiekrīt, ka mīlestība iet caur vēderu, un šinī gadījumā viņa mani lutina ar konditorijas izvirtībām, bet tā pa īstam viņa nevienos svētkos neaizmirst par mani un sagādā lielāku vai mazāku pārsteigumu. Mūsu pirmajā Valentīndienā viņa visur bija izlikusi sirsniņas. Nesen, mūsu kopīgā jubilejā, viņa man uzdāvināja pašas darinātu fotoalbumu ar bildēm par mūsu kopējiem piedzīvojumiem. Sajūta bija vienreizēja, 5 minūtēs izskriet caur 5 dzīves gadiem.

Kāzas... Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par šo lielo dzīves notikumu?

Inga: No kāzu dienas visspilgtāk man atmiņā palicis kāds mirklis baznīcā. Ceremonija jau gāja uz beigām, kad izdzirdēju brīnišķīgi skaistas kora meiteņu balsis un dziesmu vārdus „Ilgus gadus, ilgus gadus...”. Tajā mirklī sāka birt manas pirmās asaras, sirds sažņaudzās..., un es sajutos bezgala laimīga.

Aizkustinoši bija, kad Mincim pie baznīcas bija man jāpasniedz ziedu pušķis, bet viņš vienkārši stāv un skatās uz mani un nedod man to pušķi... Skatās un saka „cik tu smukiņa ”! Tajā brīdī man nācās viņam atgādināt, ka pušķis ir paredzēts man, nevis turēšanai aiz muguras.

Renārs: No kāzām es atceros, ka 3 minūtes pirms ceremonijas, kad kopā ar vedēju attapāmies, ka pie manis nav līgavas pušķa... Laikam biju pārāk satraucies! Bet visspilgtāk tomēr atmiņā palicis mirklis, kāda Inga izskatījās brīdī, kad līgavas tēvs viņu veda pie manis - viņa spīdēja kā eņģelītis, tas pats, ko iepazinu pirms 7 gadiem...

Kas viņā ir tik īpašs?

Inga: Runčuks ir mana labākā draudzene. :) Zinu, ka no viņa vienmēr dzirdēšu patiesību. Tā ir viņa vērtīgākā īpašība, ka viņš neglaimo, bet arī pasaka to, ko citreiz negribētos dzirdēt.

Renārs: Viņa mani pārsteidz katru dienu, no rīta ceļoties, vakarā ejot gulēt, braucot uz klubiņu, un jebkur citur, bet man daudz nevajag, man pietiek ar neaizvietojamu smaidu un skaistākajām acīm.

Bez mīlestības viņus vieno vēl vairākas lietas - pirmdienas vakaros viņi pa TV kopīgi skatās „Lipstik Jungle”, viņiem abiem patīk garšīgi paēst un abos dzīvo sapnis par kuplu futbola komandu un siltu mājas pavardu Vitrupes krastā, kurā mīļi sagaidīt ciemiņus!